Tuesday, 30 June 2009 19:43

Kaupo planetārais pavasaris

Iepriekšējo reizi Valdi Grenenbergu-Grīnbergu intervēju pirms deviņiem gadiem pēc Kaupo pirmā transatlantiskā reisa. Tagad aiz piecu burātāju vadītā 27 gadus vecā katamarāna ahtera palikuši trīs okeāni, visa zemeslode.

Divkorpusu jahta atstāja Ventspili 1999. gada oktobrī. Ledaini aukstā un vēja pilnā 2003. gada 20. marta sestajā rīta stundā Kaupo apledojušais masts atkal parādījās aiz Ventas moliem. Kopš sagaidīšanas salūta pagājusi gandrīz nedēļa. Kaupo neizprotamā vientulībā stingst pie Ventspils jahtkluba steķa, šūpodams savus nodzeltējušos un apbružātos sānus, klusu dzinkstinādams norūsējušās štagas un kaunēdamies par neskaitāmās vietās lāpīto klāja tīklu. Tā ir pirmā Latvijas jahta (turklāt Latvijā būvēta), kas veikusi burājumu apkārt pasaulei.

Piestātnē sagaidījis jūsu korespondentu, 66 gadus vecais Kaupo īpašnieks un kapteinis Valdis Grenenbergs-Grīnbergs, pāri reliņiem rausdamies, nostenas: «Ē-eh, vairs nemaz negribas uz tā kuģa virsū kāpt. Trīsarpus gadu nodzīvoti - tas ir bišķi par daudz...»

Rādās, ka Kaupo uz Rīgu nemaz neies. «Tādas naudas, kas būtu jāmaksā par stāvēšanu dažos tur palikušajos jahtklubos, mums vienkārši nav,» skaidro kapteinis. Iespējams, Kaupo apmetīšoties Engurē, lai tur atdzimtu nākamajam ceļojumam. Kad uzzināti šādi jaunumi, mēs pa šauro lūku iespraucamies kreisās puses korpusā garākai sarunai.

Aptuveni divus metrus platajā korpusā kopkajītes galds izstiepies virs dīzeļmotora, kas pēc versmainas kalpošanas abās zemeslodes pusēs ar audekla gabalu pārsegts spiežas pie kājām auksts kā pēdējais Ventas ledusgabals aiz borta.

- Volvo Penta? (Es jau arī šo to par jahtu motoriem zinu!)

- He! (Ja galdā būtu kafija, kapteinis aizrītos.) Tas ir Rīgas dīzeļrūpnīcas dīzelītis.

- Pareizi?! (Apmulsums tiek maskēts visai neveikli.) Cik tad zirgspēku tam ir?

- Pēc pases - 45. Bet, cik ir tagad, kas to lai zin’... Daudz nav.

- Ā, tad jau rezerves daļas dabūt bija neiespējami. Vajadzēja pašiem taisīt?

- Rūpnīcas veči arī sūtīja, ko varēja. Jaunu kloķeni uz Austrāliju atsūtīja.

- Tā rūpnīca joprojām eksistē?!

- Es to viņiem baidos prasīt. (Tagad kapteiņa balss kļūst klusāka.)

- Dzinējs dažās situācijās katrai jahtai var kļūt ļoti nozīmīgs...

- No 39 tūkstošiem jūdžu motors palīdzējis tikt galā ar četriem tūkstošiem. Vismaz bijis ieslēgts. Mēs daudzreiz to darbinājām tukšgaitā. Ja nu kaut kas!

- Ko nozīmē šis ja nu kaut kas? (Šķiet, intervija beidzot var sākties.)

- Re, turpat, nākot mājās gar Āfrikas galu uz augšu (Grenenbergs-Grīnbergs pamet ar kūpināta speķa brūnuma pirkstu uz karti pie tikpat brūnās kajītes finiera sienas.), labu laiku jāiet tuvu gar krastu. Ja rezultējošie ir dienvidu vēji, tie spiež malai klāt. Tad var iznākt bēdīgi. Ja vējš kļūst tik stiprs, ka buras vairs nevar turēt, tad tikai šitais dzelzītis vēl var glābt. Pa Čīles kanāliem Klusā okeāna pusē kādas 800 jūdzes tikai ar motoru gājām, jo tur aiz katra stūra vējš velk pa savam.

- Bet no vētras ar šo dīzelīti jau neaizmuksi...

- Viņš var tikai piepalīdzēt burām.

- Cik litru degvielas ņēmāt līdzi?

- No sākuma ļoti pieticīgi: katram pārgājienam 300 litrus, vēlāk jau 550 litrus, lejot arī kannās un liekot uz klāja. Starp citu, mūsu stacionārā tvertne pašās beigās, Balti- jā, ņēma un pārsprāga. Pēc ilgās žvangāšanās pārplīsa šuve un 160 litri izlija bilžās. Sasmalstījām kopā, izfiltrējām, bet labs darbs tas ne- bija. Kādas 50 jūdzes pirms Ventspils motors sāka slāpt nost. Laikam jau kaut kādi gruži filtriem tikuši cauri. Bet tas pieder pie sīkumiem, kas šādos ceļojumos ir neizbēgami. Sāksim ar korpusu remontu. Kādi divi gadi paies, kamēr savedīsim tos kārtībā.

- Vai tiešām šie gadsimta ceturksni jūrās un okeānos mērcētie Latvijas finiera korpusi vēl var būt lietojami?!

- Jū-ū. Bez problēmām. Tiem viss ir savā vietā. Saplaisājis ir tikai korpusu stiklšķiedras apvalks. Tas viss būs jāpucē nost un jālīmē virsū no jauna.

- Atšķirībā no Kaupo pašam skats gan ne sliktāks kā pirms desmit gadiem, kad gājāt pāri Atlantijai!

- Toties ar veselību ir diezgan štruntīgi. Man jau te draugi kārto, lai es tiktu kārtīgi pa slimnīcu izdzenāts. Nu kā būs, tā būs.

- Kā ar sirdi? (Šim jautājumam ir nopietns fons. Pirms nepilniem desmit gadiem, kad Kaupo kļuva par pirmo Latvijā būvēto jahtu, kas šķērsojusi Atlantijas okeānu, Valdim Grenenbergam-Grīnbergam ASV veica nopietnu divu sirds vārstuļu operāciju, būtībā glābjot viņa dzīvību.)

- Vidēji. Starp slikti un ļoti slikti.

- Diez vai ir daudz vīru, kas pēc tik smagām sirds operācijām burā apkārt pasaulei...

- Var jau nosprāgt arī, gultā guļot. Uz jūras... Varbūt pārējiem biedriem kādu klapatu es sagādātu - ar protokola stādīšanu, kur to atlieku likt... Katru gadu jūrā nomirst liels skaits cilvēku. Labi, ja kuģim ir kāda brīva saldētava, ja nav, tad ir zināma kārtība, kā tas visos laikos darīts. Nekāds izņēmums es nebūtu. Nav tikai lielgabala lodes, ko pie kājām likt. Bet gan jau vīri kādu smagumu noziedotu. Maisā iekšā un kādas četras verstis, kamēr līdz gruntij aiziet.

- Nāk prātā Viljams Villiss, viņa ceļojuma apraksts Vecums nav šķērslis. (Saruna kļūst mazliet neveikla, jo no sava pēdējā burājuma vienatnē Villiss neatgriezās. Viņa tukšo jahtu kaut kur Atlantijas ziemeļos, šķiet, atrada Baltijas zvejnieki.)

- Vai dieniņ! Mēs zilajos ceļos tik daudz visvisādu burātāju esam redzējuši. Te mūsu ceļojumu uzskata par nezin kādu sasniegumu. Tur visi brīnītos - kas par sasniegumu? Mēs te piecus gadus kučierējam. Mums jau bērni paaugušies, vajadzēs kaut kur ilgāk malā pastāvēt un viņus pa kādu skolu padzenāt... Indijas okeāna vidū ir Kokosu salas, kurās katru gadu piestāj vismaz 150 jahtu, kas iet apkārt pasaulei. Mēs tur satikām kādu austrālieti, Vjetnamas kara veterānu, kas ceļo ar pašbūvētu džonkas tipa jahtu. Viņš remontēja mastus. Kāds spānis ar katamarānu bija atnācis no Amerikas un gaidīja mierīgāku laiku, lai ietu uz Indonēziju, uz Dienvidaustrumāziju. Tā ir ļoti laba un interesanta vieta. Es to sākumā nebiju apķēris. Bet uz turieni jāiet atsevišķi. Garām skrienot, neko tā īsti neredz.

- Šajos trīsarpus gados jūs redzējāt pasauli tā īsti?

- Godīgi sakot... Redzēt jau redzējām. Bet tikai to, ka tajā vēl ļoti daudz darāmā. Ir milzum daudz nesakārtotības, nabadzības. Ir bezgala visādu pretrunu. Baltieši smilkst par savu grūto likteni, kā nu kuram gājis... Bet citiem vēl šodien iet ļoti smagi. Daudz smagāk nekā mums. Mēs vienkārši to nezinām. Katrs jūt tikai, kā paša kurpe spiež. Beigās man tā lieta ne visai patika.

- Kura lieta?

- Neesmu no pārlieku naiviem cilvēkiem, bet tik lielu nabadzību, ka iztikas dēļ cilvēki diendienā riskē ar savu dzīvību, es negaidīju. Mēs redzējām daudzus zvejniekus, kas ar niecīgām bundžām, kas pat Rīgas līcim būtu nedrošas, zvejo tālu okeānā. Nu neganti vēji tur pūš, neganti! Bet viņš tur velk savu tīklu, ceļ augšā savus moluskus, dažādus astoņkājīšus, tādas maziņas čirkas... Pēc tam ved uz krastu simtiem jūdžu, kur tos atkal neviens negrib īsti pirkt. Un tā viņi tur sitas, no paaudzes uz paaudzi. Ir salas, kurās cilvēks, kam pieder cūka, tiek uzskatīts par ļoti bagātu. Viss šai pasaulē ir relatīvi.

- Ir brīnišķīgas vietas arī?

- Jā. (Kapteinis nopūšas.) Priekšplānos, bildēs. Mums te arī kajītē kādreiz tādas pie sienām karājās. Tagad visas ar mugurām noberztas nost. Baltas pludmales, skaisti ūdenskritumi, zaļas palmas... Bet vietējiem no tā ne silts, ne auksts. Savu nebūšanu, cik uziet. Krāsainajai publikai nekādas sevišķās mīlestības pret balto cilvēku nav un nevar būt, jo viņš ļoti daudz slikta izdarījis. Arī samaitājis raksturu vietējiem iedzīvotājiem, kam arī vairs nav ne kauna, ne goda. Ja viņš no tevis atņems vairāk, vienalga, ar labu vai ļaunu, jo viņam labāk. Tā nu tas ir.

- Bet Ziemeļamerika, rietumkrasts...

- Jeņķi, protams, ļoti labi izturējās. Mēs tur satikām daudz tautiešu. Losandželosā dzīvojošais Latvijas goda konsuls Raistera kungs mums palīdzēja dabūt Austrālijas vīzas. Ar tām nekādu joku nebija. Kur ir jūsu travel čeki? Lai uz katru dvēseli jums būtu vismaz pieci tūkstoši ASV dolāru! Mēs pa visiem kopā tūkstoti dzīvu neesam redzējuši. Un nekā! Un viss - nedod Austrālijas vīzu! Raistera kungs pielika milzīgas pūles, lai šo lietu nokārtotu.

- Jūs tomēr tikāt Austrālijā iekšā?

- Jā, trīs mēnešus Darvinā nostāvējām, taisījām remontu. Motoru pārlasījām, nomainījām kloķeni, virzuļus, daudz ko izdarījām... Tajā laikā milzīgs karstums tur bija. Tagad zinu, kurā vietā man ir īstie sviedru dziedzeri. Slapja mugura ir tīrie dzīves sīkumi. Ir vietas, kur tek vēl krietnāk. Smagi bija.

- Kas tas jums beigu beigās bija? Dzīvošana peldošā mājā? Ceļojums? Piedzīvojums?

- Cik cilvēku, tik mērķu. Sākumā man gribējās pārbaudīt, ko Kaupo īsti spēj turēt? Izrādījās, ka turēt var daudz. Cerēju gan, ka viss beigsies krietni ātrāk. Bet pietika mums nojūgties Kanāriju salās, kur trīs nedēļas nācās gaidīt Brazīlijas vīzas, un mēs bijām no grafika ārā. Tad vēl Dienvidbrazīlijā nolauzām mastu, un tad jau uz trim mēnešiem aizķērāmies... Bet mēs gan nezinājām, ka gar Horna ragu var tikt garām arī ziemā, ka tad tur vēji ir gan biežāki, bet ne tik stipri kā vasarā. Principā mēs tur varējām iet, bet stiepām gumiju un gaidījām vasaru. Tādējādi Klusā okeāna piekrastē jau nokļuvām viesuļvētru sezonā. Džuljeta bija pirmā, kas ēda matus no galvas nost. Vienīgais labums, ka precīzi zinājām, kur tā atrodas. Bijām spiesti visādus ķiņķus mest, lai tai zem riteņiem nepakļūtu. Džuljeta pagrieza uz Akapulko, tur izgāja krastā un sagrāva mājas, nosita cilvēkus, izraisīja plūdus.

- Tur visniknākajos vējos tikāt iekšā?

- No visniknākajiem mēs tomēr ļoti labi pratām izvairīties. Mums komandā ir profesionāls meteorologs ar 40 gadu stāžu Igors Pimenovs - no Latvijas vecticībniekiem ar visiem viņu plusiem un mīnusiem. Visniknākie vēji bija mājupceļā, kad gājām no Azoru salām uz Lamanšu. Citur arī pūta stipri, bet nebija tik zvērīgi auksts - četri pieci grādi. Mēs ilgu laiku sēdējām Azoru salās un gaidījām, kad cikloni sāks rimties. It kā viņu spēki mazinājās, devāmies okeānā, tomēr 7-9 balles bija visu laiku. Tas ir daudz, pat ļoti daudz, jo cerēto dienvidrietumu ceļavēju nesagaidījām.

- Uz Kaupo stūresvīram nav nekāda vējstikla, nekādas nojumes...

- Kuģis jau pret vēju iet kaut kādā leņķī, un šļakatas lido pāri pa diagonāli, no viena korpusa spices uz otra ahteri. Bet, protams, tiek jau arī stūresvīram. Ne bez tā.

- Turklāt viņam pat nav kur īsti apsēsties. Jātup uz borta malas?

- Tā tas ir. Pie stūres mēs maināmies ik pēc stundas. Ļoti stingra kārtība.

- Stūrēšana notiek ar pinni, bez jebkādiem pastiprinātājiem...

- Dažu reizi fiziski tas ir ļoti smagi. Kārtīgi jāatsperas. Viļņu kore stūres lāpstas - mums to ir divas, katram korpusam pa vienai - vienmēr cenšas sagriezt nepareizā virzienā.

- Lietojāt drošības atsaites?

- Bija reizes, kad stūresvīrs sēja striķi ap vidu. Mums bija noteikts pārvietoties tikai pa tīklu. No tā izsist ārā ir grūti.

- Es pārtraucu stāstu par pēdējo burājumu Atlantijas ziemeļos...

- Jau priecājāmies, ka tuvojamies krastam un sāk izbeigties kaut kur Atlantijas tālienē dīgušie milzīgi garie, piecus sešus metrus augstie viļņi. Ja tam vēl vējš uzsēdina brūkošu galotni, tad ir pavisam slikti - tie ir briesmīgi triecieni. Dziļums samazinās - nav vairs piecas četras verstis, paliek 180 metri, meteoziņas arī labvēlīgas, bet naktī - sešas stundas vēlāk - BBC pēkšņi piesaka desmit balles! Mērkaķi tādi, kur viņi bija agrāk?! Un viena forštaga aiziet pa gaisu...

- Tas nozīmē, ka tūlīt gāzīsies masts!

- Tas tā būtu. Bet Darvinā mēs visur uzlikām dubultštagas. Nevar uzticēt visa pasākuma likteni vienai trosītei.

- Tagad jūs esat pie Lamanša. Ir vētra, nakts, aukstais ziemas ūdens...

- Divi vīri ilgu laiku medīja trosi, kas kā čūska šaudījās ap mastu un priekšburu. Es ar prožektoru spīdināju gaismu, viņiem no putām brīžiem tikai galvas bija ārā.

- Katamarāna korpusi tiek saturēti kopā ar štagām caur mastu. Ja tās trūkst, katamarāns sadalās...

- Kādu laiku vēl turas kopā, kamēr pārējā konstrukcija izļogās un tad sabrūk. Turklāt sabrukt var ar izejām uz iekšpusi. Tad, lai tiktu ārā, ar nazi vēl jāizgriež caurums tīklā, jānirst uz pareizo pusi ārā un jāuzmanās, lai vilnis neaizsviež prom. Tas cilvēks, kuru vilnis no korpusa atgrūdīs nost, atpakaļ vairs netiks. Korpusā arī nedrīkst ilgi kavēties. Te atrodas skābes akumulators. Ja tam tiek klāt jūras ūdens, veidojas hlora gāze. Ja ātri neizlasās ārā, viss notiek kā Pirmajā pasaules karā, kurā arī indēja ar hloru.

- Jūsu rekords: cik jūdžu diennaktī? (Gribas dzirdēt kaut ko patīkamāku.)

- Tuvu 200 jūdzēm. Vidējais ātrums ap astoņiem mezgliem. Bet mēs neļāvām katamarānam skriet. Mums svarīgāk bija kuģi taupīt. Ko tas dos, ja tiksim galā dienu divas ātrāk?

- Un garākais pārgājiens?

- Vidēji divi vai divarpus tūkstoši jūdžu. Nekur tālāk nav jāiet. Tā visa pasaule ir sakārtota. Ilgāk par mēnesi no krasta līdz krastam negājām. Visilgāk pa Gvinejas līci mocījāmies uz priekšu. Visu degvielu nokurinājām iepriekš, bet vēja pēc tam vairs nav, laiks iet; ir karsts, un ūdens drīz beigsies, un dzīvīte nemaz tik rožaina vairs neliekas... Lielākā nelaime, ka vējš jau reiz atnāks. Jo klusums bijis ilgāks, jo stiprāk dabūsi pa ancuku.

- Iepriekšējā reizē jums puse komandas aizbēga. Tagad nebija nekādu problēmu?

- Problēmu bija, cik uziet. Viens vīrs Austrālijā tā arī no mums atvadījās. Kāda jauna kundze, pa pusei poliete, no Darvinas taisījās ar mums kopā braukt līdz Eiropai, bet dukas viņai pietika tikai līdz Kokosu salām. Kundze nezināja, ko viņa grib. Viņa domāja, ka būs eleganti kungi riņķī, kas pienes un pasniedz, bet izrādījās, ka mums nav pat tualetes, ka mazgāšanās notiek, ar spaini smeļot ūdeni un gāžot sev uz galvas. Karsts pēc vella, viss paliek balts un sasālīts. Tikusi līdz Kokosa salām, dāma laimīga izkūpēja.

- Pieciem cilvēkiem trīsarpus gadu dzīvot vienā šaurā telpā...

- Mums vienmēr pastāv iespēja aiziet uz otru korpusu, aizcirst lūku ciet un kost elkoņos. Tas viss bija. Bet citādi arī nav iespējams. Pieciem ģēnijiem vienā maisā vienoties par vienu problēmas risinājumu nav viegli. Par šiem jautājumiem daudzi zinātnieki biezas grāmatas sarakstījuši. Bet kopumā mums ir spēcīga komanda.

- Uz Kaupo ir divi kapteiņi. Jūs un Aleksandrs Popovs. Kurš galvenāks?

- Abi vienādi. Jau runāju par savām veselības problēmām. Ja es atstieptu kājas, Aleksandrs tūlīt varētu pārņemt kuģi un bez problēmām rīkoties tālāk. Visi papīri tā sagatavoti.

- Ventā septiņu grādu aukstumā Kaupo burtiski ielidoja, apledojis kopā ar ziemeļvētru. Kāpēc siltajās salās negaidījāt vasarīgāku laiku?

- Es sapratu zemtekstu. Bet mēs visu laiku gājām uz priekšu, tiklīdz radās tāda iespēja. No jebkuras vietas. Tikām līdz Beļģijai, uznāca sals. Pārlaidām to Zēbrigē, palika siltāks, gājām līdz Vācijai. Tur atkal viss nosarmoja. Labi, pagaidīsim. Mēs reizē ar pavasari gājām uz priekšu.

- Un tagad par zemtekstu...

- Jūs gribējāt prasīt, vai centāmies nepalaist garām Mildu? Lai viņi nāk kaut trīs reizes pa priekšu! Man ne silts, ne auksts par to! Viņiem arī viegli neiet, jūra visiem vienāda.

- Jūsu princips - dzīvē vajag stādīt lielus mērķus - joprojām ir aktuāls?

- Jā, to mēs arī tagad darām.

- Tātad nākamais mērķis?

- Pasaule ir plaša. Dienvidaustrumu Āzija, polārie platuma grādi - uz dienvidiem no Dreika šauruma, varbūt tepat mūsu pusē - Špicbergena... Mēs jau reiz tur gājām, bet tad mūs kā šaubīgus kadrus no bijušā austrumbloka uz Špicbergenu nelaida. Bijām spiesti griezt ilksis riņķī. Varbūt pagriezīsim tās atkal atpakaļ.

- Kāpēc?

- Tā jau ir zināma eksotika. (Kapteiņa balss kļūst sapņaina.) Šajā reizē tādas nebija.

Man gan liekas, ka viņam viss, kas pieredzēts, tajā pašā mirklī kļūst neinteresants.

***

Kaupo komanda

Valdis Grenenbergs - Grīnbergs, kapteinis

Aleksandrs Popovs, kapteinis

Svetlana Timofejeva, radiste

Juris Petrovs, matrozis

Igors Pimenovs, navigators

Līdz Austrālijai burāja arī Staņislavs Marcenjuks

Kapteinis

Valdis Grenenbergs - Grīnbergs

- Dzimis 1936. gadā Kuldīgā

- 1948. gadā izsūtīts uz Kazahiju

- Studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un Rīgas Politehniskajā institūtā

- Strādājis ZA Fizikāli enerģētiskajā institūtā par laborantu, vecāko laborantu, inženieri, konstruktoru, energouzraugu

- Deviņdesmito gadu beigās nodarbojies ar siltumtīklu automātikas iekārtu uzstādīšanu

- Aizrāvies ar ceļošanu, kalnu tūrismu

- Ar katamarānu būvi un burāšanu nodarbojas kopš piecdesmito gadu beigām

- Kreiserburāšanā PSRS prestižākās trofejas - Baltijas kausa - ieguvējs

- Latvijā viens no pirmajiem sporta meistariem tālburāšanā

- 1993. gadā ar Kaupo šķērsojis Atlantijas okeānu

- 2000.03. - 2002.11. ar Kaupo veicis burājumu apkārt pasaulei

- Ir dēls, meita, mazbērni

 

Avots: NRA / Autors: Dainis Caune

SEKO MUMS

AKTUĀLĀ LAIKA PROGNOZE

KALENDĀRS 2017