Wednesday, 17 August 2016 16:34

Ketija Birzule: ceru, ka turpmāk uz visām Olimpiādēm burāšanā tikai augsim

Ketija Birzule: ceru, ka turpmāk uz visām Olimpiādēm burāšanā tikai augsim Foto: Sintija Sīmane

Pirms divarpus gadiem ASV, piedaloties pasaules jaunatnes čempionātā, tolaik vēl 15-gadīgā rīdziniece Ketija Birzule piedzīvoja debiju Olimpiskajā RS:X klasē.

Šovasar Brazīlijā, cīnoties kopā ar pasaules spēcīgākajām vindsērfinga burātājām, viņa izdzīvoja savu debiju četrgades lielākajā sporta pasākumā  - Olimpiskajās spēlēs, 17 gados būdama jaunākā no dalībniecēm savā disciplīnā.

Līdz ar Ketijas olimpisko debiju pēc 12 gadu garas pauzes Olimpiskajās spēlēs atgriezās arī Latvijas burāšana. Uz palikšanu. Tā vismaz cer pozitīvā jauniete, kura uz Rio devās ļoti motivēta pārstāvēt savu valsti un parādīt, ka arī Latvijā ir burāšana. 

 

Pastāsti, kādas Tev bija sajūtas, satiekot pārējos Latvijas Olimpiskās izlases komandas dalībniekus? (intervija notika 21. jūlijā, Latvijas Olimpiskās komandas “Rio 2016” prezentācijas pasākuma dienā - aut.)

Biju ļoti satraukusies. Man rokas drebēja visu laiku. Bija tāda ļoti patīkama pacilājuma sajūta redzēt visus olimpiešus. Parasti, cik nu viņus tu redzi - tu redzi viņus bildēs, un tu redzi viņus televīzijā, bet nekad tu viņus nesastopi tādā īstajā dzīvē. Tagad viņus visus redzēt bija ārprāts. Tētis (Māris Birzulis  - aut.) visu laiku lika roku uz pleca un teica: “Atslābinies, nomierinies, viss būs kārtībā”. Iekšā bija tāds satraukums, bet ļoti patīkams satraukums.

Esi Latvijas izlases jaunākā dalībniece. Varēja to just?

Varēja just. Varēja redzēt skatienus, kas pārlaidās brīdī, kad mani izsauca, lai pasniegu Latvijas nozīmīti. Visi sasmējās ar mani, jo esmu pilnīgi sveša viņiem, viņiem nav ne mazākās nojausmas, kas es esmu. Tāds pilnīgs zaļknābis es tur šobrīd esmu. Bet tā patīkami. Atmosfēra bija ļoti jauka. Latvijas sportisti, kuri ir jau pasaules ranga sportisti jauki uzsmaidīja un lika justies nedaudz atbrīvotākai, lai sajustos, ka mēs jau esam vienoti, jo mēs jau esam sportisti.

Par tikšanu uz Rio Olimpiskajām spēlēm uzzināji jūnija vidū. Brauc jau pēc divām dienām. Vai mēnesis ir bijis pietiekams laiks, lai sagatavotos?

Īsti nē, jo parasti sportists gatavojas šīm sacensībām kādus gadus četrus, piecus iepriekš, bet es nevarētu teikt, ka tas ir bijis pārāk īss laiks, lai sagatavotos. Cik nu sagatavotos. Es gatavojos vairāk morāli, nevis fiziski, fokusējos ar domu “Aizbraukšu uz turieni, man būs treniņi”. Bet, protams, ka tas bija salīdzinoši īss laiks, līdz ar to tas nav pietiekams, lai sportists varētu jau kāpt savā līmenī, lai varētu sasniegt labāku rezultātu.

... no loģistikas viedokļa?

Jā, pilnīgi pietiekami. Tiesa gan, es izbraucu jau pēc divām dienām, bet man nav ne jausmas, ko es likšu koferī. Bet par to man nav jāsatraucas, jo šodien sapulcē (pirms Latvijas Olimpiskās komandas “Rio 2016” prezentācijas pasākuma 21. jūlijā - aut.) teica, ka īsti nekas cits arī nav vajadzīgs, kā drēbes, kuras iedos Latvijas izlasei, jo aizliegts valkāt citas drēbes.

Arī brīvajā laikā?

Jā. Izņemot, ja dodies ārpus olimpiskā ciemata, drīkst valkāt ne izlases tērpu, bet tā pārējā laikā obligāti jāvalkā izlases tērps. Līdz ar to vispār nav iespringuma par kofera krāmēšanu.

Izdevīgi būt par izlases dalībnieku?

Tā ir (smaida).

Tev līdzi nav jāņem inventārs. To dod uz vietas. Tas tā ir ierasti?

Katrās Olimpiskajās spēlēs dod inventāru, kas ir atbilstošo Olimpisko spēļu krāsās. Londonā bija tāds rozīgs ar sarkano. Šajās būs zaļš ar dzeltenu krāsu. To neviens vēl nav redzējis.

Tas ļoti atvieglo ceļošanu..

Jā, nav saspringuma par inventāru.

 

 

BRĪDIS PIRMS 

Kad ieradīsies Rio, Tev būs diezgan ilgs laiks līdz pirmajam startam. Kādi ir Tavi plāni, ko darīsi šajā laikā?

Noteikti sākumā viegla aklimatizācija. 25. jūlijā mums būs inventāra izloze. Līdz ar to es varēšu saņemt inventāru, un no tā laika es arī sākšu trenēties, lai pierastu pie akvatorijas. Saprast, kas un kā tur notiek. Būs tāds treniņ grafiks. Galvenais aklimatizācija, lai tā ritētu veiksmīgi un viss notiktos labi.

Akvatoriju esi jau papētījusi?

Esmu skatījusies. Cik esmu dzirdējusi, tā neesot pati sarežģītākā. Protams tur ir kalni, līdz ar to tas padara visu nedaudz sarežģītāku.

Pastāsti, kā Tu trenējies pirms pašām sacensībām? Tas tomēr jau ir cits režīms.

Visefektīvāk es zinu, ka ir divas nedēļas apmēram pirms sacensībām. Patrenējoties kārtīgi - treniņi katru dienu, pēc tam pāris dienas atpūtas. Tas ir ļoti labs sagatavošanās process.

Kas ir kārtīgi treniņi?

Kārtīgi treniņi ir ne tikai ūdens treniņi, bet arī fiziskie treniņi. Arī skriešana, sprinti, visādi citādi, kā var sagatavoties, un, protams, arī vismaz stundu, pusotru divreiz dienā uz ūdens.

Kam tiek pievērsta galvenā uzmanība šādos treniņos?

Parasti pievēršam uzmanību iepriekšējās sacensībās novērotajām problēmzonām. Piemēram, vajag ātrāk taisīt pagriezienus. Tad mēs taisām ļoti daudz pagriezienus. Mēs balstāmies uz iepriekšējām sacensībām un iepriekšējām lietām, un no tā veidojam arī savu treniņu grafiku.

Vai pirms sacensībām trenējies līdz pēdējai dienai?

Noteikti pirms tam ir brīva viena vai divas dienas, lai ķermenis varētu atpūsties un uzņemt spēkus no jauna, lai ar pilnu jaudu varētu startēt.

Pēc pēdējām kvalifikācijas sacensībām uz Olimpiskajām spēlēm - Trofeo Princesa Sofía kausu Spānijā šā gada aprīlī man rakstīji, ka Tev bija liels prieks braukt kopā ar olimpietēm un medaļniecēm, ka tā Tev bija lieliska pieredze. Ko iespējams mācīties no citām burātājām, jo šis tomēr ir ļoti individuāls sporta veids? Komandu spēlēs, piemēram, var izpētīt pretinieka spēli, un, balstoties uz to, veidot savu taktiku.

Tas ir ļoti līdzīgi. Mēs braucam kopā. Tad mēs pieregulējamies - paskatāmies, kā otrai braucējai ir, pārrunājam, kā esam pieregulējušās un kāpēc.

Ar braucējām?

Jā. Ja ir kādas pretimnākošas burātājas, kuras arī vēlas trenēties, sasniegt augstāku, labāku līmeni, tas ir veids, kā savā starpā attīstāmies kopā, bet tai pašā laikā attīstām pašas sevi. Līdz ar to mēs mācāmies viena no otra tehniku un tādas lietas, un pārrunājam visādas tādas lietas.

Kas ir tas vērtīgākais, ko Tu jau esi paņēmusi no viņām?

Noteikti braukšanas tehnika, kā pareizāk jābrauc, kāda ir pareizā stāja, un arī inventāra ziņā arī daudzas lietas.

Kādu izvēlēties?

Kā pieregulēt un tādas lietas. 

 

Foto: Ilmārs Znotiņš / LOK

 

DISTANCĒ

Vai tev ir uztraukums pirms startiem?

Protams. Atceroties Jauniešu Olimpiskās spēles (2014. gadā Ķīna - aut.), tur arī bija ļoti liels uztraukums, bet tas bija pirmajos divos startos. Tās bija ugunskristības. Domāju, iespējams, līdzīgi varētu būt arī šeit (Rio - aut.), bet noteikti tas bija tāds patīkams uztraukums. Tāds prieka uztraukums. Bet ne visos startos tā būs. Sacensības ilgs nedēļu, domāju, ka tas uztraukums ātri pāries.

Tavā gadījumā tas noteikti ir saistīts ar to, ka Tavs mērķis nav izcīnīt medaļas, bet gūt pieredzi.

Jā, pilnīgi noteikti.

Būsi viena no tām savā klasē, kura sacensības izbaudīs visvairāk, jo uz pārējām ir liels spiediens?

Jā.

Ar kādām domām gaidi sacensības?

Pozitīvām. Es arī apzinos savu līmeni un arī citu braucēju līmeni, un apzinos to, ka nebraucu es vēl pēc medaļām, līdz ar to es jūtos pozitīvi noskaņota, un tādā pacilātā garā. Līdz ar to jūtos vienkārši pagodināta aizstāvēt Latviju Olimpiskajās spēlēs.

Pastāsti, kāda ir Tava rutīna pirms startiem? Piemēram, vai Tu klausies mūziku, vai, tieši pretēji, - Tev nepieciešams klusums.

Jā, noteikti klausos mūziku. Pirms tam cenšos nofokusēties un saprast. Izlasu arī savu grāmatiņu ar visādām piezīmēm, kurā ir visādi problēmjautājumi, kurā ir visās lietas, kurām būtu jāpievērš uzmanība, lai es atcerētos. Un arī pirms startiem bieži vien, kad noskan starta procedūra, es bieži vien pabraucu maliņa un noskaņojos. Varbūt dažkārt nedaudz padziedu, lai sakārtotu savas domas, un tad esmu gatava startam.

Ko dziedi?

Man patīk grupa Two Door Cinema Club. Līdz ar to viņu izpildītās dziesmas ir tās, kuras es visbiežāk dziedu.

Dodoties uz startu, kāds ir Tavs uzdevums?

Cīnīties vispār. Manuprāt, galvenais uzdevums vispār ir cīnīties, savā ziņā pierādīt sevi, censties visu izdarīt pareizāk, pieļaut pēc iespējas mazāk kļūdu.

Kā izdodas?

Dažkārt ne tik labi izdodas. Ja neizdodas, tā ir kā iespēja visu sakārtot, visu nokārtot, lai viss ir kārtībā.

Vai distancē atliek laika domāt ko un kā darīt, vai viss notiek jau automātiski?

Ir jādomā ļoti daudz. Jāprot pareizi domāt. Īpaši vāja vēja apstākļos Tev nav liels ātrums, līdz ar to Tev ir daudz laika, lai pārdomātu, ko tu tālāk darīsi. Tā bieži vien savā ziņā ir tā kā problēma, jo vairāk ir laika, jo vairāk tu sāc apsvērt visas idejas - kas būs labāk un kas būs sliktāk, un kas būs tad, ja notiks tas un vēl kaut kas cits. Tāpēc man patīk liela vēja apstākļi. Kad ir liels ātrums, tev ir dotas tieši dažas sekundes, lai visu izdomātu un saprastu. Tā tu ātri pieņem lēmumu.

Rio būšot viegli vēji?

Jā, bet nekad nevar zināt, jo kā ir arī bieži pie mums Liepājā, visi stāsta, ka tur vienmēr stiprs vējš un viļņi. Dažkārt aizbraucam uz sacensībām, un paiet divas dienas, kā vēja nav bijis - tā nav bijis.

Kas Tev ir grūtākais sacensību laikā, esot distancē?

Noteikti morālais balanss, kuru saglabāt. Ka spēj sevi, savas domas sakoncentrēt tieši uz vienu lietu, neļauties negatīvajām domu plūsmām, un kuras bieži vien notiek, saglabāt mieru. Pat ja tu nonāc beigās, Tev ir jāspēj sevi koncentrēt un doties tālāk uz priekšu, ka tu saglabā sevī to sajūtu un gribasspēku būt joprojām, ka tu vari nonāk tajā pirmajā vietā.

Un kas atņem visvairāk spēka?

Noteikti fiziskais darbs, pumpēšana, stipros vējos buras noturēšana, visa inventāra savākšana kopā.

 

 

Foto: Ilmārs Znotiņš / LOK

 

MOTIVĀCIJA DARĪT

Līdz ar Tevi Olimpisko spēļu burāšanās disciplīnā pēc 12 gadu pārtraukuma atkal tiks pārstāvēta Latvija. Kā vērtē šo faktu?

Esmu ļoti priecīga. Patiešām patīkami priecīga un patīkami pārsteigta. Man tiešām žēl, ka Latvija tik ilgi nav piedalījusies burāšanā Olimpiskajās spēlēs. Beidzot man ir tas gods to pa jaunam atklāt, noslaucīt putekļus no burāšanas un izcelt viņu ārā no tās vecās kastes un, jā, es ceru, ka turpmāk uz visām Olimpiādēm burāšanā tikai augsim un augsim, un mums būs arī citās klasēs, un arī es piedalīšos. Tā kā, es domāju un ceru, ka burāšana paliks un būs kā tāds stabils Olimpiskais sporta veids arī Latvijā.

Vindsērfingā esi iekšā jau gana ilgi. Tavuprāt, kāpēc esi vienīgā Latvijā tādā līmenī? Kāpēc līdz šim nav bijis neviena cita?  

Ir bijuši. Ir parādījušies, bet ātri ir pazuduši. Iemesli gan ir vairāki, viens no tiem ir, ka tas ir ļoti smags darbs, inventārs ir smags.  Kā mans tētis parasti saka, tas ir ļoti liels trenažieris. Līdz ar to ir jāstrādā, ar to ir smagi un daudz jāstrādā. Un noteikti arī izmaksas.  Līdz ar to šis sporta veids Latvijā nav diez ko daudz attīstīts. Valsts nelīdzfinansē šo procesu tik daudz, lai tas arī kaut kādā ziņā atmaksātos. Lai varētu sevi uztrenēt, protams, ir ļoti daudz jāceļo uz sacensībām, un tas izmaksā ļoti lielu naudas summu. Manuprāt, tie arī ir divi lielākie aspekti, viss ir ļoti dārgi un tas ir ļoti smags un grūts darbs.

Bet tās arī Tev ir pietiekami lielas izmaksas…

Protams. Man ir noveicies, ka man ir sponsori. Līdz ar to viņi mani ļoti atbalsta un palīdz šajā jomā, un tas, manuprāt, viens no galvenajiem faktoriem, kas palīdz man nodarboties ar burāšanu.

Kas Tev ir palīdzējis nokļūt tur, kur esi nokļuvusi, un sasniegt to, ko jau esi sasniegusi?

Noteikti mana ģimene un draugi, kuri man ir atbalstījuši visās sacensībās. Un sponsori - Burusports, Cabo, kā arī Wetsweets atbalsta ar apģērbiem. Visā visumā, protams, arī burāšanas klubs “360”, kurā es jebkurā laikā varu braukt un trenēties. Un viss klubs arī kopumā mani ir atbalstījis.

Kā ar Latvijas Zēģelētāju savienību? Cik lielā mērā viņi ir iesaistījušies?

Viņi ir. Grūti gan. Ir iesaistījušies. Ir bijuši visādi starpgadījumi, bet ir iesaistījušies. Viņiem vajadzētu būt ieinteresētiem tajā, kas notiek.

Uz Rio ceļosi viena. Treneris Tev pievienosies vēlāk. Tev personīgi tas notiekti ir labs rūdījums, bet vai tas, ka dodies viena tik tālu tādā vecumā savā ziņā neatspoguļo to, kādā stāvoklī ir Latvijas burāšana?

Jā tas ir liels rūdījums. Saprotu, ka Latvijā diemžēl, bet nav izplatīta Olimpiskā RS:X klase, kas dod nedaudz skumjas, jo nav ar ko attīstīties, un nav kam īsti attīstīties, līdz ar to viss ir tādā pašplūsmā un pašdarbam. Tagad tas jau ir tāds pilnīgais individuālais sports. Ja būtu vēl braucēji, tas būtu kā valsts individuālais sports, ka visa valsts kā komanda piedalās. Lai gan piedalās katrs atsevišķi.

 

Foto: Ilmārs Znotiņš / LOK

 

Tu RS:X klasē esi neilgu laiku. Kāds ir attīstības temps, lai sasniegtu augstus rezultātus?  

RS:X klasē var ļoti strauji augt. Ja pareizi un daudz trenējas, augstus rezultātus var sasniegt salīdzinoši ļoti īsā laikā.

Tas ir?

Apmēram sezona, kurā ar daudz un pareiziem treniņiem tu spēj uztrenēt savu līmeni ļoti augstu.

Vai runa ir par iekļūšanu desmitniekā, cīņu par medaļām?

Jā, trīsdesmit dalībnieku vidū sezonas laikā var uztrenēties tā, lai iekļūtu desmitniekā.

Tad jau Tev pietrūkst vienīgi treniņi un prakse?

Jā.

Esi teikusi, ka Tev Latvijā pietrūkst konkurences. Ņemot to vērā, lai trenētos, Tev droši vien nepieciešama spēcīga motivācija. Kas Tevi motivē, kā Tu sevi motivē un kā Tu nepazaudē šo motivāciju - iet un darīt?

Mans tētis ir ļoti liels mans motivators un stumjošais spēks, kurš vienmēr man palīdz pastumt sevi uz priekšu. Sava motivācija ir tā, ka man patīk to darīt, varu to darīti un gūt baudu. Un tai pašā laikā varu attīstīt uz priekšu, ka tas nav tikai manam priekam, bet arī savā ziņā citu priekam, ka attīstās burāšana, notiek tas viss process uz priekšu. Es kļūstu priecīgāka un arī citi kļūst priecīgāki.

Ar Rio Olimpiādi tagad Tev ir iedota nenormāla motivācijas deva ...

Jā, kā tāds atļautais dopings šobrīd notiekas.

Kas būs tavi lielākie iedvesmotāji un līdzjutēji spēļu laikā?

Visa mana ģimenes, draugi, labākie draugi, pilnīgi noteikti mani atbalstīs. Mēs ar viņiem visu laiku sazināsimies pa skaipu, lai uzturētu kontaktu, un lai viņi manī uzturētu ārpasaules kontaktu. Ka es esmu ne tikai Rio, bet ka man ir arī mani draugi. Skolas biedri arī atbalsta, zina, kas notiek.

Vai ikdienā, ārpus treniņiem arī burā? Izdomā - tagad izbraukšu un...

Jā. Tas varbūt ir tāds viens no maniem mīļākajiem laikiem. Tad varu neiespringt uz visu un izbaudīt.

Kādu gandarījumu Tev dod vindsērfings?

Tā ir tāda...īpaši sacensībās, pat ja nav tas lielais ātrums, ja ir konkurence, bieži vien ir milzīgs adrenalīns, kas savā ziņā ir kā narkoze, tu jūties ļoti pacilāti, lielā kaifā “vouv, kas tas ir, kas notiekas” …  tā ir ļoti liela patīkama sajūta. Bet vēl patīkamāk ir tas, ka apzinies, ka tas, ko tu dari, tas viss iet roku rokā ar dabu, jo, ja nebūtu dabas, nekas nenotiktos. Tas ir galvenais, kas uztur to burāšanu. Tā ir daba - tie ir meži, tie ir kalni, tas ir ūdens, vējš un saule, bez tiem vispār nebūtu iedomājama burāšana.

Var teikt, ka tas gandarījums Tev ir būt dabā?

Jā. Pilnīgi noteikti!

Vai sapņos burā?

Jā. Ir bijuši gadījumi. Bieži gan nē. Tas drīzāk notiek, kad esmu burājusi daudz un ilgstoši, un tad jau vairs nevari saprast, vai Tu burā realitātē vai sapņos. Līdz ar to tas sāk nedaudz sajukt kopā un tu saproti, ka nedaudz jāpiebremzē ar treniņiem un jāpadara kaut kas cits.

****

Kas Tev vienmēr ir līdzi, dodoties uz sacensībām?

Maza grāmatiņa ar iedvesmojošiem tekstiem, vai sazīmētiem ķiņķēziņiem, kuru varu atvērt. Tā ir tāda vienkārši domu atslēgšanai un atbrīvošanai, arī motivācijas devai. 

Amuleti?

Šī sirsniņa, kuru nekad neņemu nost. Tas ir tas, kas man vienmēr paliek.

Vai burājot, ir labi jāizskatās sacensībās?

Noteikti meitenēm gribas labi izskatīties, jo - kā nekā - bieži fotografē, līdz ar to vēlies izskatīties daudzmaz pēc cilvēka. Tā neiespringstu, tik daudz, lai būtu savā komforta līmenī, lai nekas netraucē. Noteikti nekādas uzkrāsotas acis un meikaps tur galīgi neiet. 

Vai ir kādas kas izteikti krāsojas?

Jā, dažkārt ir pamanāmas, bet tā lielākoties nē. Visas parasti ir tādā atvieglotā atmosfērā.

Vai sekosi līdzi citu Latvijas sportistu startiem? Kuri tie būs?

Pilnīgi noteikti. Lielākajai daļai noteikti sekošu līdzi. Paskatīšos, vai ir iespējams skatīties citu sportistu startus. Noteikti būs vieglatlētika, iespējams, maratons, noteikti riteņbraukšana, BMX, svarcelšana un teniss.

Parasti izsaka novēlējumus sportistiem. Šoreiz palūgšu Tev novēlēt kaut ko saviem atbalstītājiem.

Skatīties un just līdzi, un iet paburāt, lai sajustu, kā tas viss notiekas. Un nesēdēt tikai mājās dīvānā. Ne tikai skatīties līdzi, bet varbūt iet arī pašiem kaut ko padarīt sportisku.

Paldies par interviju!

Autors: Sintija Sīmane

 

SEKO MUMS

AKTUĀLĀ LAIKA PROGNOZE