Tuesday, 02 November 2010 12:00

Sevis pierādīšana vai sirdslieta

Written by Valdis Alviķis

Pasaulē ir daudz uzņēmīgu cilvēku biznesā, sociālā vidē, sportā un ikdienā starp mums. Pastāv nerakstīts likums - ja tu dari kaut ko labu un esi pārliecināts par to, tad tas tev agrāk vai vēlāk atmaksāsies. Pārsvarā mūsu sabiedrība vadās pēc šāda pamatprincipa.

Jau ilgāku gadu periodā pazīstu Ilzi Ledaunieci un Rūtu Eistreiķi. Ilze, vai burātāju sabiedrībā zināma kā Ilzīte, ir pieredzes bagāta burātāja, patreiz arī trenere Usmas jahtklubā un Jaunsargu jungu instruktore Jūras skautu ostā Lielupē. Šoruden oktobra sākumā abas burātājas spēra svarīgu soli savā attīstības programmā un piedalījās ar 470 klases švērtlaivu Ukrainas Olimpisko klašu čempionātā un treniņnometnē Sevastopolē. Uzaicinājums šādas programmas izpildei tika izteikts no Igaunijas trenera Viktora Umb. Divas 470 klases ekipāžas, pieredzējušās Igaunijas sportistes māsas Marialīza un Elīza Umb, kā arī Ilzīte un Rūta, veiksmīgi ir beigušas vairāku nedēļu aktīvu burāšanas posmu un patreiz kaļ jaunus plānus, izvērtējot visas iespējas turpināt attīstīt 470 klases izaugsmi mūsu valstī.

- Pastāstiet, meitenes, ko Jums ir devusi šāda iespēja trenēties kopā ar jau pieredzējušām Igaunijas sportistēm, saprast viņu psiholoģiju, mācīties tehniku?

Rūta: Mūsu sadarbība ar Igaunijas meitenēm ir visu šo sezonu. Vasaras sākumā dzīvojām Pērnavā, kopīgi trenējāmies, veicām analīzi, mācījāmies trimmēt laivu. Tad kopā vienā laivā burāju ar Madaru Dančausku. Bija labi rezultāti, redzējām izaugsmes iespējas, bet vissvarīgākais ir mikroklimats, iekšējā pārliecība un psiholoģiskā nosvērtība. Šeit mums mazliet kliboja, bet es nenožēloju un domāju, ka Madara tāpat, jo paveicām ļoti daudz, un tas mums ir devis zināšanu un pieredzes uzkrājumu rītdienai. Lielu pateicību esam parādā igauņu meitenēm un viņu trenerim.

Ilzīte: Mans sapnis jau sen ir burāt ar 470 klases laivu. Vispirms saprast viņu, mācīties trimmēt. Patreiz esmu tikai ceļa pašā sākumā. Šeit ir tik daudz darāmā, jākrāj pieredze, lai man kā trenerei būtu iespēja to visu dot tālāk. Neesmu pametusi savus mazos burātājus. Tā ir kopīga zināšanu un pieredzes skola. Man tā gribas visu to ātrāk apgūt, bet šī klase prasa mūža darbu. Te nevar tā iesēsties un aizbraukt. Ir jāpievērš uzmanība katram sīkumam. Jo vairāk mums būs iespējas trenēties un būt kopā ar Igaunijas meitenēm, jo ātrāk varēsim pilnveidoties un rezultāti neizpaliks.

- Kā Jūs uzņēma Sevastopolē, kā sajutāt sportisko spriedzi?

Ilzīte: Čempionāts ilga 6 dienas, pēc tam nedēļu treniņnometne. Laika apstākļi nevienu nelutināja. Vēja stiprums visu laiku bija virs 10 m/s. Dalībnieki bija no Ukrainas, Baltkrievijas, Igaunijas un Latvijas. Pavisam 34 „470 klases” komandas, 7 „Zveigznes”, 15 ”Finn” un „LASER” klases laivas. Tehniskās problēmas bija visiem - plīsa spinākeri, lūza masti u.tml. Sportiskā spriedze visaugstākajā līmenī. Sportisti cīnījās ar maksimālu atdevi, jo uzvarot paveras daudz plašākas iespējas. Piemēram, 470 klasē divas labākās sieviešu un tāpat vīriešu komandas saņem jaunas laivas, sportistiem ir nodrošināta ikmēneša sporta stipendija, ir jāizpilda sezonas kalendārais sacensību plāns. Tas viss ir finansēts no valsts un federācijas budžeta. Šeit attīstības programmai ir apakšā nopietns finansējums un sportists ir motivēts ar mērķi būt labāks un ir materiāli nodrošināts. Klasisks modelis nepārprotami strādā visā pasaulē. Mēs varam sapņot un tikai sapņot...

- Kā skatāties uz 470 klases izaugsmes iespējām Latvijā?

Rūta: Tas viss ir uz pliku entuziasmu. Trūkst inventāra, nav atvēlēti līdzekļi klases attīstībai.

- Jahtklubā „AUDA” jau no 2002.gada jaunieši aktīvi nodarbojušies ar 470, un šī klase ir kluba attīstības viena no prioritātēm.

Ilzīte: Tas ir apsveicami, ka kāds to dara. „Audā” nav tikai tukša pļāpāšana, bet ir reāls darbs un ieguldījums klases attīstībai. Žēl tikai, ka mūsu vadošā organizācija „LZS” neietvēra 470 izstrādātajā attīstības programmā kā atbalstāmo laivu klasi. Nākamajā sezonā plānojam kopējus treniņus ar pieredzējušajiem sportistiem Matīsu un Madaru Alviķiem kā „sparinga” partneriem un konsultantiem. Prieks par „Audas” sportisti Martu Rausi, kura jau šogad sāka startēt 470 klasē vairākās starptautiskās regatēs. Nākošajā gadā ir plānotas vismaz divas sieviešu ekipāžas. Tātad mēs augam.

- Cik liels darbs ir nepieciešams, lai šo klasi noturētu uz ūdens?

Ilzīte: Pats svarīgākais ir mīlestība un gribasspēks. Varam daudz ko pieciest, jo no trenera viedokļa 470 ir pati gudrākā zināšanu, spēju un pieredzes apkopojuma etalons. Tas ir milzīgs gandarījums pārzināt šīs laivas iespējas. Trenera nodrošinājums ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem 470 klases eksistēšanā. Klasiskā variantā viens treneris spēj trenēt divas ekipāžas. Tas ir ļoti darba ietilpīgs process.

- Kā Jūs jutāties vienā laivā kā komanda?

Rūta: Labi. Bija iekšēja pārliecība, ka viss būs kārtībā. Redzu tam visam rītdienu.

- Kādi ir tuvākie plāni nākotnē?

Rūta: Sporta zāle, fiziskā sagatavošana, ledus burāšana ziemā, darbs pie inventāra sagatavošanas nākošajai sezonai.

Jāapsveic meitenes par padarīto darbu un jānovēl viņām un mums visiem kopā, lai šis nelielais piemērs aizrautu visus, kam tas patīk un kas vēlas kaut ko darīt. Lai tas izdodas!

Tiekamies uz ledus! Paldies!

 

SEKO MUMS

AKTUĀLĀ LAIKA PROGNOZE