Thursday, 29 December 2016 15:41

Gāzi grīdā?

2016. gada Aon Pasaules jaunatnes čempionāts / Jaunzēlande 2016. gada Aon Pasaules jaunatnes čempionāts / Jaunzēlande Foto: Pedro Martinez / Sailing Energy / World Sailing

Interneta medija Diena.lv sadaļā “Dienas komentārs” trešdien, 28. decembrī, publicēts laikraksta Diena galvenā redaktora Gata Madžiņa viedoklis par sporta un politikas savstarpējo mijiedarbību. 

Arī burāšana - un ne tikai sporta, ir neatraujami saistīta gan ar Latvijas sporta, gan citu nozaru politiku, - piemērs tam rodams arī rakstā.

Tāpēc ar autora un portāla www.diena.lv atļauju, šo rakstu pārpublicējam arī burātājiem.lv.

Aicinām arī jūs izteikt savu viedokli par šo tēmu komentāros. 

 

Gāzi grīdā?

Autors: Gatis Madžiņš / Diena.lv

Dzirdot kāda apgalvojumu, ka sports nav politika, ziniet – šis cilvēks runā puspatiesībās un sev vien zināmu iemeslu dēļ neveikli lavierē, nevēloties attiecīgajā situācijā runāt tieši. Sports ir nacionālās krāsas, sports ir vērtību nesējs, sports ir nacionālā pašapziņa. Ikviens sportists, kurš uzvelk sarkanbaltsarkanās krāsas, definē piederību šai teritorijai un lojalitāti vērtībām, kultūrai.

Laikā, kad Latvija atguva neatkarību, iespēja kļūt par starptautiskās sporta saimes pilntiesīgu dalībnieci un startēt zem sava karoga nebijušos augstumos pacēla nacionālo pašapziņu un kaut vai Artūra Irbes atteikšanās spēlēt PSRS izlasē cita starpā bija nozīmīgs politisks notikums, kura dotais impulss tajā laikā bija nenovērtējams, to atceramies un ar to lepojamies vēl šodien.

Pasaules līmeņa sportisti, tostarp mūsu, grib viņi to vai ne, kaut kripatiņu ir arī politiķi.

Pasaules sporta un arī kultūras zvaigznes ar savu nostāju spēj ietekmēt politiskos procesus un veidot sabiedrisko domu. Tās aizrauj masas.

Tas, ko, piemēram, izdarīja Dukuru ģimene, ļoti konkrēti pozicionējoties saistībā ar pasaules čempionāta boikotu Sočos, ir ar ļoti konkrētām politiskām konsekvencēm, neraugoties uz to, ko ar to domā mūsu sporta funkcionāri, kuru viedoklis šobrīd ir pat mazsvarīgs. Tāpat Nacionālās sporta padomes lēmums atteikties prēmēt zēģelētāju Jāni Preisu par sasniegumiem Eiropā, jo vēlāk viņš piedalījies sacensībās Krievijas prettiesiski anektētajā Krimā, ir absolūti simtprocentīgi politisks un ietver Latvijas nostāju šajā jautājumā. Ikvienas sacensības, kurās plīvo nacionālie karogi, ir politikas sastāvdaļa. To vajag ņemt vērā, un no tā nevajag kautrēties.

Arī tautas, kā arī bērnu un jauniešu sports ir politika. Veselības, izglītības politika kopā ņemtas. Stāsts par sporta masveidību un veselīgu dzīvesveidu ir stāsts par to, cik veseli un darbotiesspējīgi mēs esam, kas galu galā rezultēsies makroekonomiskās tabulās. Lielajam sportam ir jāiedvesmo un jāiesaista masas.

Diena gada nogalē nolēma painteresēties un otrdien rakstīja (Motoru sporta miljoni, Sabīne Bērziņa, 27.12.2016.+) par to, kāds ir valsts finansējuma sadalījums sporta nozarē, par ko atbildīga Izglītības un zinātnes ministrija.

Redzams, ka valsts finansējums nacionālas nozīmes starptautiskām rallija un motokrosa sacensībām pēdējos gados bijis ievērojami lielāks nekā citiem sporta pasākumiem, arī nākamais gads nebūs izņēmums. Kas ir pats dīvainākais – absolūta kritēriju un šādas izvēles principu jēdzīga skaidrojuma trūkums.

Latvija, spriežot pēc piešķirtās naudas, sevi ir nodefinējusi par motoru sporta lielvalsti, kurā investēs miljonus, un gadā simtiem tūkstošu maksās par licencēm, lai Latvijā varētu rīkot auto un moto sacensības. 2017. gadā, piemēram, šāda veida pasākumiem nolemts piešķirt miljonu. Un tas ir tikai no valsts. Vēl ir pašvaldību atbalsts, valsts kapitālsabiedrību atbalsts, kas, patīk tas kādam vai ne, arī ir tā pati vien valsts nauda, un līdz ar to aktuāls ir jautājums par tās piešķiršanas principiem un kritērijiem.

Rupji parēķinot, par šādu naudu Latvija varētu nodrošināt visu individuālo sporta veidu izlašu pilnvērtīgu darbu, vai, piemēram, tas ir laba līmeņa profesionāla basketbola kluba budžets, nemaz nerunājot par to, kādās vēl sporta inventāra vienībās vai sporta infrastruktūras elementos mēs varētu šo summu pārrēķināt.

Nekas dzīvē nav tikai balts vai tikai melns. Un arī šajā gadījumā nav runa par naudas došanu vai nedošanu motoru sporta veidiem. Stāsts ir gluži vienkārši par samērību un prioritātēm.

Pirmkārt, mēs, runājot par miljoniem motoru sporta veidu kontekstā, nerunājam par infrastruktūru un sportistiem, bet gan licencēm! Mēs tiešām varam to atļauties? Otrkārt, nevajadzētu novērtēt par zemu šajā gadījumā arī simbolismu, proti, mēs tiešām visaugstākajā politiskajā līmenī esam gatavi pateikt, ka olimpiskie sporta veidi Latvijā nav prioritāri? Tad nevajag kautrēties – sarīkojot kārtējo izrādīšanos par godu sportistiem, atbildīgajiem politiķiem, skatoties acīs sportistiem, tas arī ir jāizdara.

Un galu galā, veroties Izglītības un zinātnes ministrijas tabulās+, valstiski esam nolēmuši par visas sporta nozares neapšaubāmu prioritāti noteikt izredzēto sporta veidu ar ļoti miglainu un neskaidri nolasāmu sociālo un bērnu un jauniešu sporta vektoru. Tie ir lieliski, aizraujoši sporta veidi ar savu auditoriju, komercijas elementu, bet, piedodiet, šie nekad nebūs sporta veidi, kas uz fiziskām aktivitātēm iedvesmos tūkstošus.

Mums ir lieliski, talantīgi motobraucēji un autobraucēji, bet puika lauku skolā pēc stundām nevar izlaist kādu līkumu ar rallija auto vai moci. Viņš ies mētāt bumbu grozā, sist to ar pagalma puikām pa vārtiem vai izbraukt ar velosipēdu.

Arī par tādu tautas sportu, kurā aktīvu līdzdalību ņem desmitiem tūkstošu cilvēku, šo sporta veidu kontekstā diemžēl runāt nevaram.

Kur tiek dalīta nauda, visi apmierināti nebūs. Taču skaidrībai par naudas sadales principiem vajadzētu būt nepārprotamai, jo īpaši šajā gadījumā, kad skaitļi ir tik kliedzoši nesamērīgi un kad runājam par naudu, kuras visiem nekad nepietiks.

 

 

SEKO MUMS

AKTUĀLĀ LAIKA PROGNOZE