Monday, 25 March 2013 22:09

Jahtas Dzidra burājums uz Svalbardu 2012.gada vasarā (otrā daļa)

Written by Kaspars Smilga
Jahtas Dzidra burājums uz Svalbardu 2012.gada vasarā (otrā daļa) Foto: jahtas Dzidra arhīvs

Pēc Jāņiem no Alesundas ceļu turpinām Bavārijai 33 ideālā sastāvā – 2 pāri, kas spējīgi patstāvīgi darboties maiņā un no maiņām brīvs kapteinis. 

Pirmais pārgājiens ir tikai 65 jūdzes līdz Kristiansundai (ne Kristiansandai), bet, tā kā izejam jau vēlā pēcpusdienā, galā esam četros naktī.

Ir diezgan savādi ieiet lielā pilsētā pilnīgi gaišā laikā un nekur neredzēt cilvēkus vai braucošas mašīnas. Jāsāk pierast pie polārās dienas. Pilsēta diezgan liela, apstājamies centrā. Bet dziļāk iekšā ir vēl jahtklubs un lielas darbnīcas, kur tiek restaurēti koka kuģi. Piestātnei, kā jau daudzās vietās šeit, savu labierīcību nav, darba laikā var iet tuvējā bārā. Ālesundā bija vēl sliktāk – tur publiskās labierīcības bija atvērtas tikai darba laikā, darba dienās un par maksu.

Diviem no mūsu komandas drīz jādodas uz Rīgu, tāpēc nolemjam nākamās 300 jūdzes iet vienā off-shore pārgājienā, kamēr pūš labvēlīgs vējš. Kaut kādu laika rezervi iekrāt nekad nenāk par ļaunu. Un, kā izrādās, esam labi trāpījuši – tieši pēc divām ar pusi labā vējā noietām dienām, laiks jūrā sāk kļūt īsti spirgts. Bet mēs jau dodamies iekšā šērās. Ļoti noder Kristiansundā iegādātā locija  – tajā aprakstīta 20 jūdzes pirms Bodø  esoša aizsargāta enkurvieta, kurā varot vērot jūras ērgļus. Tā arī ir. Bez mums līcītī ir vēl viena norvēģu jahta, bet ap stūri –lašu audzētava. Krasts samērā augsts un akmeņains, ar purvainām ūdens bedrēm starp akmeņiem. Tomēr zāle un lauku ziedi ir. Arī ērgļi turpat vien lidinās. Atrodamies jau aiz polārā loka, tāpēc naktī ir ne vien gaišs, bet arī visu laiku redzama saule.

Nākamajā dienā dodamies uz Bodø  un konstatējam divas nepatīkamas lietas: 1. stāvvieta maksā 250 NOK + elektrība + maksas dušas. 2. atrast brīvu transportu Rīgas virzienā uz rītdienu izskatās bezcerīgi. Kaut arī lidostā satiksme ir ļoti intensīva. Varējām to labi novērot, jo pēdējās 10 jūdzes līdz pilsēta gājām praktiski pa skrejceļa asi.

Citādi pilsēta jauka. Neliela, sakopta, bet ar pārsteidzošu daudzumu afronorvēģu. Piemēram, visi skolas stadionā vērojamie futbola spēlētāji bija acīm redzami ne vikingu pēcteči. Kā arī jaunieši uz velosipēdiem, kuri regulāri izlasīja alumīnija bundžiņas un dažādas pudeles no piestātnes atkritumu konteineriem.

Mūsu ceļa biedriem Sandrai un Sandrim tomēr izdodas sakombinēt biļetes, ar kurām rīt doties prom. Un mēs, lai netērētos dārgajai stāvvietai un nedaudz pamakšķerētu, dodamies nakšņot uz 9 jūdzes attālajām Bliksvaer saliņām un dabas parku. Tajās kādreizējs zvejnieku ciemats pārtapis par dažu vasarnīcu atrašanās vietu. Par stāvvietu jāmaksā, iemetot 50 NOK kopā ar aizpildītu anketu koka kastītē piestātnē. Tā ir arī viena no retajām vietām, kur nav atsevišķi jāmaksā par elektrību. Vispār dīvaini – elektrība Norvēģijā ir tik lēta, ka ir neizdevīgi slēgt ārā spuldzītes, lai nesaīsinātu to kalpošanas laiku. Bet jahtklubos, ja gribi elektrību, par to jāmaksā atsevišķi un diezgan daudz.

No rīta aizvizinām mājup braucējus līdz Bodø  lidostai un, nu jau trijatā, dodamies uz Henningsvær Lofotu salās. Tā joprojām ir zvejas osta, bet ļoti pārveidojusies, piemērojoties augošajam tūrismam. „Oficiālā”  jahtu piestātne ir pašā kanāla galā, bet tur nežēlīgi smird kaltējamās zivis, tāpēc paejam atpakaļ un piestājam pie viesnīcas, kas izīrē savu piestātni. Bingo – tur ir duša un bezmaksas internets. Apkārtnē ir lieliskas vietas pastaigām, kā arī kalns, kurā uzrāpties. Bet līst pretīgs, auksts lietus, tāpēc iet nekur negribas.

Toties mums sāk veidoties polārās dienas burāšanas ieradumi – pilnīga vienaldzība pret pulksteņa laiku. No ostas ejam nevis rītā, bet tad, kad esam visu, ko gribējuši apskatījuši, izgulējušies un paēduši. Šoreiz tas ir sešos vakarā. (Tomēr nē – paskatījos vēlreiz pierakstos. Posmā no Lofotām līdz Nordapam mēs iziešanas laikus rēķinājām, mēģinot trāpīt uz labvēlīgākajām straumēm straujākajās vietās. Ja straume ir 2-6 mezgli, ar to nerēķināties būtu muļķīgi. Bet diennakts laiks gan zaudēja savu nozīmi).

Pusnaktī iegājām Trollfjordā. Iespaidīga sprauga starp klintīm. Tieši aiz mums iespraucās ari regulāro reisu Hurtigruten kuģis. Kā viņam tur izdodas apgriezties, troļļi vien zina, bet tūristiem noteikti patīk. Pašā fjorda dziļumā atrodas neliela elektrostacija un pirms tās maziņa piestātne. Toties ar apsildāmu tualeti un dušu. Pavakariņojām un devāmies tālāk, atbrīvojot vietu palielam katamarānam ar Francijas karogu un bērnu bariņu uz klāja.

Tā arī turpinājām, pa ~50 j.j. pārgājieniem starp salām virzīties uz ziemeļiem. Vienīgais, kas apkārtnes ainavās atkārtojās, bija tilti augstu pāri ūdenim. Izskatās, ka tie visi būvēti pēc viena projekta, ar vienu metodi. Droši vien kāda brigāde to vien dara, kā betonē šādus inženierijas brīnumus. Stāvvietas izvēlējāmies pēc locijas aprakstiem. Pietiekami aprīkotas, ne-dārgas, vietās, kur var pastaigāties krastā. Lai arī jūlija sākums, vasaras siltums Latvijas izpratnē tur nav vērojams.  Kalni piekrastē klāti ar sniegu, pie stūres stāvot bez cimdiem un kārtīgas cepures nekādi neiztikt.

5. jūlijā piestājām Norvēģijas ziemeļu lielpilsētā Tromsø. Daži vietējie jahtklubi izrādās pilnīgi nepieejami viesiem, vienīgās stāvvietas atrodamas centrā, ostas īpašumā. Visās samaksa automātos ar kredītkarti 250 NOK par dienu. Apstājāmies pie Rica viesnīcas. Locijā bija teikts, ka tur atrodams bezmaksas internets. Bet nē – tikai viesnīcas viesiem. Vienīgā pieejamā ekstra – par 75 NOK var dabūt pieeju viesnīcas numuriņu dušas lietošanai. Savukārt internets atradās piestātnē blakus superjahtai ar britu karogu – puiši nebija papūlējušies uzlikt paroli iekšējam Wi-Fi tīklam.

Mani ceļa biedri devās mājās un nu būtu problēma – kompānija turpmākam ceļam. Single handed burājumam uz Svalbardu es nejutos gatavs, bet iepriekš sarunātie un pusrunātie  līdzbraucēji bija kaut kā izbeigušies. Paveicās, ka kolēģis Juris kā reiz bija palicis bez darba un vēlējās mazliet atpūsties no civilizācijas. Tā nu viņš ieradās ar auto no Stokholmas un palika tikai it kā sīkā  problēmiņa – kur likt mašīnu. Jo Tromso ielās ir vienīgi maksas stāvvietas un cenas tādas, ka lētāk mašīnu pārdot, kā atstāt uz mēnesi. Tas diezgan saprotams, jo vasara te īsa, bet ziemā ielas malā stāvoši auto būtu milzīga problēma. Izbraukājot pilsētu, neizdevās atrast neko, kas neizskatītos privāts vai par maksu. Par laimi, izrādījās, ka Jurim pazīstama Rīgas zobārste, tagad Tromso universitātes pasniedzēja, devusies uz mājām atvaļinājumā un mēs varam izmantot viņas dzīvokļu kooperatīva stāvvietu. Nolikām auto pie vietas un vakara pusē devāmies prom no dārgās ostas.

Laika ziņā nebijām pilnīgi brīvi – pēc 3 dienām mums bija sarunāta tikšanās ar slēpņotājiem no Rīgas Mehamnā. Par to stāsts sekos. Bet iesākumā izlēmām, ka Nordkaps nav mūsu apskates cienīgs objekts – tie vien kā sauszemes tūristu svētceļojumu vieta. Lai uzsvērtu, ka tas nav Eiropas kontinenta daļa, bet sala, nospraudām maršrutu pa Magerøya salas dienvidu pusi. Plānojām ceļā līdz Mehamnai taisīt vienu pieturu, bet kur – izlemt ceļā, pēc apstākļiem.

Apstākļi nobrieda pēc 147 jūdzēm Havøysundā. Pirmkārt, tur bija simpātiska zvejnieku ostiņa, bez pretenzijām uz maksu. Otrkārt, Juris bija izpētījis ceļvedī, ka, uzkāpjot pa 5 km garu ceļu pāri kalnam, var atrast restorānu Arctic View ar lielisku skatu uz pusnakts sauli un Barenca jūru. Tā arī bija. Vienīgi skatu uz jūru aizsedza pamatīga migla, kura mūs stipri nosaldēja atpakaļceļā. Un cenas tādas, ka varējām atļauties vien mufinu ar tēju. Ejot no kalna, šaurums, kurā atradās osta, izejā izskatījās pēc kalnu upes, nevis jūras līcīša – tik spēcīga bija straume. Tomēr mēs jutāmies pelnījuši nedaudz izgulēties un vizināšanos straumē palaidām garām.

No rīta, vēlreiz pārskatot maršrutu, izrādījās, ka izrādīt savu noliedzošo attieksmi pret Nordkapu mums iznāk neizdevīgi. Šaurumā straume būtu pretī un prognozētais ~20 mezglu ziemeļu vējš arī vislabāk būtu saķerams jūras pusē. Tā nu nācās iet ragam apkārt. Un labi vien bija – lai arī no tīri teorētiskā viedokļa tas nav nekādi ievērojams objekts, skats ir lielisks. Nezinu kā no augšas, bet no jūras klints izskatās ļoti varena. Domāju, no visiem ragiem,  ko esmu redzējis, vizuāli iespaidīgāks ir tikai Labās cerības rags. Arī rullis no ziemeļiem uz klints fona lika aizdomāties par mūsu pašu niecību.

Bet turpat jau 40 jūdžu attālumā uz austrumiem bija manāms mūsu ceļa mērķis – patiesais kontinentālās Eiropas tālākais ziemeļu punkts- Nordkina rags, jeb Kinnarodden. Aiz tā atrodas Mehamnas pilsētiņa ar ostu, bet pirms raga – neliels, uz ziemeļrietumiem atvērts līcītis ar pludmali, kurā mums nākošajā dienā sarunāts nogādāt slēpņotāju kompāniju no Rīgas. Slēpnis saucas „Nothing but stones” un ir ļoti populārs, gan sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, gan tādēļ, ka līdz tam var nokļūt, vien veicot 20 km pa purvainu, sniegainu un akmeņainu 260 m augstu kalnu ledus aukstā miglā. Te atrodams kādas latviešu kompānijas apraksts par šī slēpņa apmeklējumu.  Un te vēl viens  - par "most dificult hike in my entire life"  Mūsu draugi bija iecerējuši ar jahtas palīdzību nošaut divus zaķus – ietaupīt viena virziena ceļu un maksu par naktsmītnēm Mehmnas kempingā, kur mājiņas īre 5 personām uz 2 naktīm maksā 750 latus.

Mehamnā iegājuši, veicām izpētes apli pa akvatoriju un gatavojāmies iekārtoties pie samērā bēdīga skata zvejnieku piestātnes. Bet draugi jau bija priekšā un ziņoja, ka sarunājuši stāvvietu pie kempinga. Tūristu bāzei tur ir sava piestātne makšķerēšanas kuteriem  un vietējais puisis apgalvoja, ka dziļums pie tās nenokrītot zem 2,5 m. Varējām stāvēt par 250 NOK,  lietojot kempinga dušu un Wi-FI. Tik tāliem ziemeļiem labs piedāvājums.

Turpat līča otrā varējām uzpildīt degvielu zvejnieku tankštellē, maksājot ar karti. Jāsaka dīzeļdegviela laivām Norvēģijā ir ļoti lēta. Tikai liet to automašīnās ir krimināli sodāms pārkāpums.

No rīta agri devāmies uz desanta vietu. Vējš bija nolūzis un cerējām, ka izsēsties pludmalē nebūs sarežģīti. Stāvot uz enkura kādus 50 m no krasta, izskatījās, ka smiltīs skalojas vien sīki vilnīši. Tomēr pirmais brauciens ar piepūšamo laivu ieviesa skaidrību - nekāda bērnu spēle tā nebūs. Bangas stipri augstākas par laivas bortiem un arī akmeņi ļoti asi. Nācās braukt atpakaļ un visiem ģērbties siltajos glābšanās tērpos, ko mums laipni bija sagādājis Engures Ģirts (norakstītos no Ulysses). Ar tiem desantēšanās izdevās gandrīz perfekti. Tomēr otrajā braucienā Juris pie krasta izkrita no laivas un, tā kā tērpu nebija kārtīgi aizvilcis, iesmēla tajā ūdeni, samērcējot arī azotē esošo i-phonu. Par vienu rezerves sakaru un navigācijas ierīci mazāk.

Mēs ar Juri burājām atpakaļ uz Mehamnu pētīt laika prognozes un gatavoties pārgājienam uz Svalbardu, bet kājām gājēji sāka savu ceļu pāri raga smailei. Pēc gandrīz 10 stundām tikāmies jau kempingā. Viens labs darbiņš padarīts.

Nākamajā rītā mūsu ciemiņi devās prom, bet mēs vēl uzkavējāmies nelielai ekskursijai Mehamnas slimnīcā. To jau vairākus gadus vada laba Jura paziņa, māsa no Latvijas Rita Konstante. Strādā tālākajā Norvēģijas ziemeļu municpalitātē, savienojot darbu ar doktorantūras studijām Latvijas Universitātē.

Slimnīca bija apskates vērta. Lai arī tajā ir tikai 1 valsts apmaksāta stacionāra gulta, ēka diezgan paliela. Tajā ir ambulance, ārstu pieņemšanas telpas un plaša aprūpes nodaļa, kurā mīt paliatīvie pacienti, kuriem mājās nav iespējams nodrošināt aprūpi. Kaut kas starp slimnīcu un pansionātu. Lai arī Mehamna ir viena no nabadzīgākajām pašvaldībām un ļoti tiek domāts par taupību, nevarējām ievērot, ka slimnīcā kas trūktu. Problēma ir darbnieki. Ārstus esot grūti noturēt pat ar lielo algu, kas šeit ir tuvu 100 tūkstošiem latu gadā. Polārā nakts, skarbais apvidus un stipri veco pacientu kontingents uzdzenot depresiju.

Vakarā vēl atpūšamies, lai 11. jūlijā agrā rītā ar bēgumu varētu doties jūrā. Parunājam ar kempinga saimnieku Vidaru. Viņš ir ļoti informēta parsona, jo jau 10 gadus organizē visu, ko vien tūristi šeit varētu vēlēties - makšķerēšanu jūrā, pārgājienus kājām, suņu pajūgos un ar sniega motociklīem. Gan tuvējā apkārtnē gan Svalbardā un Grenlandē. Ar viņa palīdzību sazvanām policiju, jo ir neskaidra informācija par robežas šķērsošanu. Lai arī nešķērsojam Norvēģijas robežu, pametam Šengenas zonu un robežkontrolei ir jābūt. Policisti sola atzvanīt, bet ar to viss beidzas. Nosūtām arī oficiālu ziņojumu Svalbardas gubernatoram (Sysselmannen). Kā vēlāk izrādās – par vēlu. Vajadzēja saņemt arī atbildi un nosūtīt papildus informāciju, lai saņemtu atļauju burāt ārpus Longjierbienas reģiona. Bet to mums beigu beigās ļaunā neņēma. Lāču salu turpceļā nolēmām neapmeklēt, lai nenokavētu lielisko rietumu vēju „tramvaja” braucienam.

500 jūdzes pa Barenca jūru sanāca īsti labas. Pilnās burās, ar 10 mezglu pusvēju, pa laikam uzvelkot genakeru. Bijām domājuši mainīties ik pa 4 stundām, bet praksē izrādījās, ka īsti gatavi tik ilgām maiņām neesam. Jau pēc 2-3 stundām kokpitā sēžot kļuva stipri vēss. Tāpēc mainījāmies biežāk – dienā ik pēc trim, bet naktī – ik pēc 2 stundām. Nakts, protams, ir visai nosacīta – arī 2 naktī bija jāvelk saulesbrilles, jo saule spīdēja tieši acīs. Bet temperatūras starpība bija vairāki grādi un ļoti labi jūtama. Sasildīties pēc maiņas zem parastajām vatētajām segām arī nebija viegli. Par laimi, man bija līdzi viena 750 gramu dūnu sega. Zem tās sasilšana līdz komfortabla miega stāvoklim ilga vien 5 minūtes, neatkarīgi no papildus virsū uzkrāmētām vai neuzkrāmētām segām. Ar to tad arī mainījāmies. Apkuri neslēdzām, jo taupījām elektrību un degvielu, kas būtu vajadzīga akumulatoru lādēšanai.

Lai arī ar burām neko daudz darboties nevajadzēja, par garlaicību nebija jāsūdzas. Barenca jūra izrādījās ļoti apdzīvota. Daudz kuģu – zvejnieki, nedaudz transportnieki  perpendikulārā kursā un vairāki pētniecības kuģi ar dažas jūdzes garām aparatūras „astēm”. Negaidīti daudz visdažādāko putnu un dažādu sugu vaļveidīgie lielos baros. Par jahtu gan tiem bija maza interese, biežāk vērojām tos šķērsojam mūsu kursu, vai lēkājot no ūdens diezgan patālu. Bija arī iespaidīgas tvaika strūklakas, bet jahtai tās netuvojās.

Pēc trīs ar pusi diennaktīm iegājām pirmajā dabīgajā Svalbardas patvērumā – Hornzunda līcī. Ne tādēļ lai patvertos, bet ekskursijai. Aizgājām līdz poļu polārpētnieku stacijai. Turpat piestājis neliels kruīza kuģis Expedition veda pasažierus krastā pastaigāties. Mēs koncentrējāmies uz netālo ledāju, jo pa radio dzirdējām, kā no cita kuģa Expedition informē par lāci uz tā. Bet lai cik pētījām tālskatī – no lāča ne miņas. Nācās doties tālāk.

Daba apkārt ļoti iespaidīga – kalni, ledāji un, galvenais, jūrā miglas sienas. Virs piekrastes pacēlušās līdz pus kalna augstumam, bet austrumos kā necaurredzams priekškars ar melniem mākoņiem virs tā. Rīgas līcī tādas debesis liktu domāt par tuvāko ostu, bet te šo sienu malas nes tikai slapjumu, ne stipru vēju.

Vēl 2 pagriezieni ap stūri, mainīgs vējš un svētdien, 15. jūlija pēcpusdienā piestājām Svalbardas galvaspilsētā Longjierbjenā. Te ir laba piestātne, elektrība, ūdens. Vienīgi visas iestādes ciet. Un jāseko kuģu grafikiem, jo ja kāds lielāks kuģis pienāk pie piestātnes, laivas pie pontoniem tiek iesprostotas ar piesienamajām tauvām. Dažāda izmēra kaimiņu ir diezgan daudz. Norvēģi, holandieši, pāris francūži. Lielākā daļa čarterē te visu vasaru vai maina komandu. Mums blakus norvēģu zobārsts no Senjas ar paštaisītu 30 pēdu jahtu, kas šeit pavadot jau piekto vasaru. Atnācis solo, gaida dēlu ierašanos, lai dotos tālāk. Mēs izstaigājam pilsētiņu un dodamies pie miera, lai no rīta kārtotu dokumentus. Risināma nopietna problēma – citur kā Longjierbjienā bez kārtīgas bises krastā kāpt aizliegts. Bet mums nav ne ieroča, ne atļauja tā nomai. Ir nelielas cerības pie tādas tikt. Svalbardā uz 2 tūkstošiem iedzīvotāju ir 3,5 tūkstoši lāču. Un tie ir nopietni. Arī pilsētas nomalē cilvēkus redz staigājam ar pamatīgiem stroķiem.

Ja kādam no mums būtu Latvijā izdota atļauja ieroča nēsāšanai vai glabāšanai, šeit varētu par diezgan lētu naudu nepieciešamos šaujamrīkus un petardes iznomāt. Arī gubernators mums šādu atļauju varētu izsniegt, bet tad bija vajadzīga izziņa par labu uzvedību no Latvijas iekšlietu ministrijas. Par to nebijām parūpējušies. Man ienāca prātā doma, ka mēs varētu aiziet līdz kempingam pie lidostas un parunāt ar cilvēkiem, kas pošas kājām ceļot pa arhipelāgu. Gan jau starp viņiem atrastos kāds, kurš būtu priecīgs apmeklēt tālākas vietas ar jahtu. Uz kempingu grasījāmies iet nākošajā dienā, bet Juris jau uzreiz iesāka  pārrunas ar bārmeņiem dažos krogos - vai viņi nezina šādus cilvēkus. Viņi teicās nezinot. Bet ideja nostrādāja! Atgriežoties uz jahtas, kaimiņš mums pasniedza zīmīti ar telefona numuru, ko bija atstājis kāds jaunietis. Viktors bija medicīnas students no Stokholmas, kurš šeit pavadīja brīvlaiku, strādājot bārā un brīvajā laikā klaiņojot apkārt. Viņam bija 2. pasaules kara laika Mauzera šautene un vēlēšanās doties mums līdzi. Maiņas bārā viņš varēja samainīt ar darba biedriem - tādiem pašiem studentiem. Ātri visu sarunājām un uz gubernatora kantori kārtot atļaujas devāmies jau trijatā. Saņēmām aizrādījumu, ka nebijām nokārtojuši atļauju pirms ierašanās, bet, tā kā visi papīri, īpaši apdrošināšana, EPIRB un radio licence bija kārtībā, nekādas sekas tas neizraisīja. Viegli dabūjām arī atļauju izkāpt krastā Virgohamnā - Andre balona starta vietā, kas ir aizsargājams kultūras piemineklis un tūristiem slēgts. Dabūjām arī taloniņus alkohola iegādei - dzērieni te ir tax free, bet to nepārdod kruīzu kuģu pasažieriem Vietējie un tādi individuālie apmeklētāju kā mēs, šņabi var pirkt ierobežotā daudzumā uz taloniem, ko izsniedz gubernators. Ar visu tax free, cena nedaudz virs Latvijas līmeņa, bet krietni zemāka kā Norvēģijā.

Viktors bija iestājies par biedru vietējā airēšanas klubā, tāpēc bez maksas varēja paņemt līdzi kajaku no kluba. Sarunājām, ka ar jahtu pabrauksim viņam pretī. Nekāds labais airētājs students gan nebija - piebraucis pie jahtas apgāzās un pats uzcelties nemācēja. Labi, ka mugurā bija sausais hidrotērps, tāpēc pelde iznāca tikai simboliska. Vispār, man neliekas gudri, cilvēkam kurš neprot eskimosu apgriezienu, airēties starp ledus gabaliem jūrā. Bet, ja ir hidrotērps, no jahtas līdz krastam, vai tuvu krastam varētu. 

Piesējām kajaku pie reliņiem un devāmies uz Ziemeļiem.

Turpinājums sekos.

SEKO MUMS

AKTUĀLĀ LAIKA PROGNOZE