Sunday, 24 March 2013 15:52

Jahtas Dzidra burājums uz Svalbardu 2012.gada vasarā (pirmā daļa)

Written by Kaspars Smilga
Jahtas Dzidra burājums uz Svalbardu 2012.gada vasarā (pirmā daļa) Foto: jahtas Dzidra arhīvs

Pirmais jautājums – kāpēc. Galvenokārt tāpēc, ka man patīk augsto platuma grādu ainavas. Pat debesis tur ir citādas. 

Pirmo reizi tās redzēju, burājot ar Mildu dienvidos no Magelāna šauruma. Atkal nokļūt tajos ūdeņos šobrīd diemžēl nav ne laika, ne naudas. Bet, burājot tepat Baltijas jūrā, līdz tās tālākajam ziemeļu punktam Botnijas līcī (65° 54' N), redzēju, ka ziemeļi ne ar ko nav sliktāki. Tikai, pateicoties Golfa straumei, tas, kas pie Horna raga ir apmēram Rīgas platuma grādos, ziemeļos jāmeklē kādus 7-8 grādus augstāk.

Konkrēti doma radās, lasot interviju ar Valdi Grenenbergu – Grīnbergu, kurā viņš pieminēja katamarāna Kaupo burājumu uz Nordkapu 1995. gadā. Par nākotnes plāniem viņš teica: „varbūt tepat mūsu pusē - Špicbergena... Mēs jau reiz tur gājām, bet tad mūs kā šaubīgus kadrus no bijušā austrumbloka uz Špicbergenu nelaida. Bijām spiesti griezt ilksis riņķī.” Par šiem vārdiem ieinteresējos.

Tie gan skan mazliet dīvaini divu iemeslu dēļ. 1.-kārt nevienu nevar nelaist uz Špicbergenu valsts piederības dēļ – tā ir īpaša teritorija, ko regulē 1922.g. Parīzē noslēgts līgums. Tā nav arī Šengenas līguma zona, kā pārējā Norvēģija. 2.-kārt Kaupo burājums notika ziemā, kad (īpaši jau pirms 17 gadiem) ledus klāja jūru no pola līdz pat Lāču salai. Špicbergena šai laikā sasniedzama tikai ar ledlauzi. Visdrīzāk Kaupo atpakaļ pagrieza nevis „ kadru” šaubīguma, bet katamarāna, maigi sakot, zemās ledus klases dēļ. Bet bija taču kāds iemesls, kāpēc Grenenbergs – Grīnbergs gribēja nokļūt Špicbergenā.

Sākot pētīt rakstus par burāšanu Barenca jūrā, atradu diezgan daudz atskaišu no Krievijas burātājiem, kas uz ziemeļiem bija devušies no Baltās jūras. Labu brīdi nopietni izskatīju plānu burāt pa apli: no Rīgas uz Pēterburgu, tālāk Ladogas, Oņegas ezeriem, Baltijas – Baltās jūras kanālu līdz Belomorskai ) Baltajā jūrā, Murmansku un tālāk jau Špicbergenu, atgriežoties gar Norvēģijas piekrasti. Tomēr iepazīšanās ar birokrātiskajiem šķēršļiem un iespējamām izmaksām šī maršruta Krievijas posmam lika pārdomāt. Pietiktu jau ar faktu, ka ārzemju jahtai burāšanai Krievijas iekšējos ūdensceļos bija vajadzīga atsevišķa valdības, 11 ministrijās saskaņota atļauja.

Krievijas maršruta nenoteiktība un vēl daži privāti apstākļi neļāva startēt 2011. gadā, tāpēc nākošajā tas jau bija principa jautājums: nolemts – jāizdara. Ja tā nebūtu, droši vien arī 2012. g. nekur neaizietu. Šoreiz galvenās problēmas bija kompānija un finanses. Bija sarunāti cilvēki, kuri gribēja piedalīties. Tomēr vairāku iemeslu dēļ tie viens pēc otra atkrita. Vienkārši braukt gribētāji vēl bija sameklējami, bet vairumā tādi, ko maiņā vienus atstāt nevarētu. Droši vien esmu slikts organizators. Bet nu beigu beigās, gan braucēju, gan naudas jautājums kaut kā tika atrisināts, lai jahta visu laiku kustētos uz priekšu un izdevumi nepārsniegtu manas pieticīgās iespējas.

Nosacīti pirmajam posmam no Rīgas līdz Bergenai biju sarunājis puišu komandu, kuru pieredze aprobežojās ar būtiski tuvākiem braucieniem. Arī jahta bija vēl mazliet negatava, ar ceļā veicamiem uzlabojumiem. Tāpēc posmam līdz Kopenhāgenai nācās  ziedot arī sava atvaļinājuma daļiņu.

Un tā, 2. jūnijā, sestdienas rītā, pirms iziešanas vēl piezāģējot dažas detaļas akumulatoru stiprināšanai, Dzidra pameta Audas jahtklubu ar 4 vīru komandu. Viens gan burāja tikai līdz Rojai, kur paspējām ieiet pirms kroga slēgšanas. Svētdiena pagāja halzējoties pa Irbes šaurumu pret aukstu, brāzmainu 20 -22 mezglu vēju. Arī pirmdiena nebija patīkamāka, tāpēc pirms pusnakts nolemām iegriezties atpūsties  Gotlandes zvejnieku ostiņā Ronehamnā. Tā gan ir kā izmirusi. Piestātnē 4 mikroskopiskas vietējo jahtiņas, elektrība aizslēgtos skapjos un no labierīcībām tikai invalīdiem paredzēta tualete – tiesa, ar silto ūdeni. Ofisā neviena cilvēka ne vakarā, ne no rīta. Vien pie tualetes stacionārs treilera vagoniņš, kurās mītošais subjekts, vienās apenēs tērpies, samērā bieži dodas atliet, mums nepievērsdams ne mazāko uzmanību.

No rīta aizšuvām grotam latu kabatas, lai nebūtu jācīnās ar izslīdējušām latām, un devāmies tālāk. Protams, atkal halzējoties pret vēju. NAVTEX ziņoja, ka Bornholmas apkaimē notiek lielas NATO flotes mācības, bet nekādi aizliegumi vai uguns zonas nebija pieminētas. Tādēļ nemetām loku un gājāmgar malu cauri zonai, kas kartēs atzīmēta kā „military restricted” un „firing”.  Burtiski tūlīt pēc tās robežas šķērsošanas mums paralēlā kursā, apmēram 2 jūdžu attālumā uzradās neliels kara kuģis, kas ieturēja tādu pašu ~6 mezglu ātrumu kā jahta. Pie horizonta manāmi ievērojami lielāki pelēki silueti. Mūsu „pavadonis” visu dienu noturējās vienā attālumā, bet vakara pusē, kad tālumā kļuva redzama zeme, apgriezās un devās prom. Jāsaka, tāds eskorts nekādu omulības sajūtu neradīja. Vēl nakts līdz Bornholmai un ap stūri, un tad jau, saulei austot iegājām Ronnes ostā. No Rīgas nebijām vienīgie – priekšā jau jahta Mamma. Atpūtas dienu noslēdzām ar vieglu alus vakaru kokpitā. Izklaidi sagādāja vietējās meičas, turpat netālu pavēsajā ūdenī peldoties Ievas kostīmos.

Pēc vienas dienas gājiena sekoja Falsterbo kanāls ar jahtklubu aiz slūžām un paceļamā tilta. Stāvvietas maksā ir arī velosipēdi, kuri lielā skaitā pieejami pie jahtkluba ēkas. Dežurants nedaudz saspringa, mūsu sarunvalodā izdzirdis kādu krievu žargona vārdu, bet nomierinājās un atkal kļuva laipns, precizējis, ka visi esam latvieši. Kā var saprast, viņam ar krieviem ir kādi savi, seni rēķini.

Komandas maiņa Kopenhāgenā paredzēta tikai pirmdien. Vienu, sliktam laikam rezervētu dienu bijām ietaupījuši, tāpēc devāmies uz Malmi. Tas ir tā vērts. Ļoti laba stāvvieta pilsētas centrā, interesanta pilsēta, samērā lēti produkti. Bet sestdienas vakarā centrā – jautrība līdz rītam. Gan ielas, gan krogi ir pilni. Nekādas agresijas izpausmes nemana, kaut gan pie krogiem apsargi atgādina nelielas OMON vienības. Daudz iereibušu nordiska izskata meiču, kā arī nenosakāmas orientācijas personu. Alus gan nežēlīgi dārgs – ap 6 Ls kauss.

Svētdien labi izgulējāmies un ar ideālu vēju devāmies pāri uz Dāniju. Ātrums nevienu brīdi nebija zem 8,5 mezgliem un jau pēc 3 stundām gājām iekšā jahtklubā tieši aiz Kastrup lidostas. Diviem komandas locekļiem jādodas prom, un viens ierodas vietā. Radušās problēmas ar kartēm – pēc mēģinājuma ielādēt jauninājumus Navionic čipā, tas pārstājis darboties. Vietējais Navionic dīleris plāta rokas. Tāpēc nākas vien pirkt papīra karšu komplektu. Patiesībā labs pirkums. Kopā ar kartēm nāk to elektroniskā versija kompaktdiskā un grāmata ar maršrutu un stāvvietu aprakstiem.

Pirmdiena tiek veltīta Kopenhāgenas apskatei, ar jahtu nostājoties pie brīvas piestātnes pašā centrā pirms tilta. Neviens nez prom dzen, nedz prasa kādu samaksu.

Vējš izbeidzies, tādēļ ceļu līdz Skagen jahta iet gandrīz diennakti ar motoru. Toties pēc tam sākas jautrība: vējš tieši pretī 28 mezgli. Bet nākamajā dienā Kristiansandā jau gaidīs komandas papildinājums. Man Rīgā, skatoties laika ziņas un sekojot laivai AIS tīklā, diez ko laba sajūta nav – jahta no AIS ziņojumiem pazudusi, bet vējš pūš ne pa jokam. Par laimi, puiši ir lieliski tikuši galā. Kaut gan stipri novirzījušies uz austrumiem, no rīta atkal parādās ekrānā un, turoties gar piekrasti, pusē desmitos ieiet Kristiansandā.

Tā kā jahtai, iespējams, nāksies Norvēģijā pavadīt vairāk kā 6 mēnešus, tiek meklēta muita, lai oficiāli reģistrētu ierašanos no Eiropas Savienības. Beigās tomēr amatpersonas pa telefonu paskaidro, ka nevienam tas neinteresējot.

Kristiansandā un Stavangerā komanda papildinās līdz 6 cilvēkiem ar draugiem no Krievijas un Ukrainas. Rodas problēmas – uz jahtas nav īpašnieka, bet ir 2 kapteiņi un 3 interešu grupas. Vieni grib makšķerēt (un vēl makšķerēt, makšķerēt, makšķerēt). Otri – burāt pa šērām, lēni un prātīgi, baudot dabu. Bet trešie – burāt uz priekšu, pieveicot jūdzes. Nākas dot vadošus norādījumus pa telefonu. Vienalga makšķernieku frakcijas pārstāvji pamanās savā maiņā, kamēr kapteinis guļ,  izmainīt kursu un saķert kaudzi mencu uz vairākām zemūdens klintīm, kur jūras dziļums mainās no simtiem uz dažiem desmitiem metru.

Pārzīmētais kurss ieved jahtu zonā, kas papīra kartēs atzīmēta kā „ dangerous wave zone”. Cik sapratu no atsauksmēm – sajūta tiešām nav bijusi patīkama, kaut arī nekāda īpaši draudīga vēja un viļņu sakritība tobrīd nebija. Tādās zonās NEVAJAG iet iekšā. Par to pārliecinājos arī pats, atpakaļceļā no Špicbergenas, tāpēc te, no citu vārdiem sīkāk nerakstīšu.

Nākamā problēma, aizdambētas tualetes veidā komandu gaidīja Bergenā. Par laimi, pētot ostu Google fotogrāfijās no Rīgas, jahtu stāvvietai pretējā stūrī izdevās atrast piestātni ar kanalizācijas sūkni. Ar tā palīdzību problēma tika novērsta.

Izbraucām no Rīgas ar auto, lai Jāņos nomainītu daļu komandas Alesundā. Nomainītie cilvēki ar to pašu mašīnu dosies uz Stokholmu, kur auto paliks gaidīt maiņu uz Tromso. Diezgan sarežģīta loģistika, bet darbojas.

Arī līgo vakars Alesundā ir uz goda. Tik lielu ugunskuru, kāds bija uzkrauts no paletēm jūras krastā,  Latvijā redzējis nebiju. Esam tikai 4 grādus no Ziemeļu polārā loka, tāpēc tumsas naktī vairs nav. No Rīgas noietas 1219 j.j.

Turpinājums sekos.

SEKO MUMS

AKTUĀLĀ LAIKA PROGNOZE